Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Gunta raksta:
Ceļamies 5:30, rīts mierīgs. Saules lēkts 6:22, puiši gatavo brokastis. Ilgonim putra garšīga, tikai piedeg viens katliņš. Divas vārnas sarunājas savā strapā, superīgi izskatās, laikam apspriež dienas plānus. Paēdām. Izbraucām 7:50 uz Agnes’ creek. Pirmā apstāšanās pie stenda ar informāciju par vilciena būvi no Port Augusta uz Alice Springs. Visu ceļu tuksneša augi, mainās ainava no izkaltušiem zaļajiem zālājiem uz krūmāju ar sarkanu zemi. Aug sāls krūmi, eikalipti. Ceļa malās ik pēc kāda attāluma it kā izbērtas dzeltenas bumbiņas – vēāk uzzinājām, ka tie ir dzīvi augi, kamieļmelones, kas cilvēkam indīgi.
Atrbraucām Coober Pedy. Liels karstums. Apskatām pareizticīgo baznīcu zem zemes. Ieejas maksa pret ziedojumiem – daži maksā. Ar Gunu uzliekam svecītes par dzīvajiem. Ejam skatīties lielo vinču. Kādu laiku atpakaļ bijusi liela vētra, vējš, un caurules sagriezušās un salocītas, tagad uzkārtas citas. Visas celtnes pazemē. Tagad pazemes opālu muzejs un veikals – liela ekspozīcija. Ārā ēnā temperatūra 39-40 grādi. Vietējā veikala sieviete saka, ka parasti tāda temperatūra ir februārī. Novembrī (t.i. pavasarī) parasti ap 20 vai mazliet vairāK.
Cilvēkus ārā neredz, tikai mūs. Iegādājāmies opāla rotaslietas. Tad pusdienas ēnā. Saulē vējš gandrīz dedzina kājas. Skatījām iežu attīrīšanas agregātu, izmēģinājām arī paši – rauj iekšā ar tik milzīgu spēku, ka var redzēt rokas ādu viļņojam.
Coober Pedy ir liela apdzīvota vieta, daudz māju, viss smišains, putekļains.
Pēc tam pa putekļainu ceļu 4km ar vienu mašīnu pie Krokodilu Harija. Dzīvojama māja tā kā ala zem kalna, ieeja zemes līmenī. Daudz telpu – viesistaba, guļamistaba, dušas telpa, virtuve, bibliotēka. Viss izkarināts ar sieviešu veļas gabaliem. Atstātas vizītkartes un uzraksti uz sienām no dažādām pasaues malām, arī latviski. Apskatāmies foto albumu, tajā māja Dundagā ar tās iedzīvotājiem un mazais Harijs uz ēzelīša Kultūras un atpūtas parkā. Blakus Harija foto iekš Coober Pedy – noaudzis, bārdains tēvainis. Izraisa dīvainas sajūtas, domas par to laiku un Harija likteni.
Dodamies uz apmetnes vietu. Pamalē visu laiku zibeņo, zibens stāvus zemē. Emīls gaida lietu, kas noskalotu no mašīnu. Uz loga ik pa laikam uzkrīt pāris piles. Pa ceļam ķengurus neredz, ja neskaita notriektus.
Apstājamies Marlā, daži skrien dušoties zem laistāmšļūtenes. Satiekam ceļotajus no Angijas as tādu pašu izīrētu auto, apmainījāmies ar DVD filmām, ieteikumiem un iespaidiem.
Turpmāk ceļā stiprs vējš, lietus ne visai, pa ceļu ripo izkaltušas zāles kamoli.
Saruna starp abam mašīnām – [Optimus Prime(meiteņu mašīna):] cik km palikuši? [Hawk (puišu mašīna):] nezinām. [OP:] Bet jums taču ir GPS! [H:] Tūlīt ieslēgsim!
Nometnē gatavojam vakariņas, cepam ķengura steiku, vāram kartupeļus. Klāt vēl salāti – garšīgi. Tālumā deg. Izlūki aizbrauc un atvestās ziņas ir viena laba, otra slikta. Labā – ugunsgrēks nav pārāk liels, sliktā – tikai ap 2km tuvu. Pieņemam lēmumu, ka dodamies 35km tālāk ar jau uzklātām guļvietām – tur ir arī telefons ārkārtas situācijām. Pa ceļam konstatejam, ka ugunsgrēks ir liels, bet ap 15 km tālu.
Apmetamies jaunajā vietā. Naktī ir negaiss, lietus – lielas piles, bet ne pārāk daudz ūdens. Mašīna šūpojas, sajūta, ka visu aiznesīs pa gaisu. Domājam, kā jūtas teltīs guļošie, vai no rīa nebūs aizpūsti atpakaļ uz dienvidiem vai arī iepūsti tuksnesī.
Sveiciens visiem, kas lasa manu pierakstu!
Agnese: Šeit jāpiebilst, ka šajā dienā mēs secinājām, ka OP mašīnai nedarbojas kondicionieris. Coober Pedy aizsūtījām e-pastu uz Spaceships biroju ar lūgumu noorganizēt mums meistaru iekš Alice Springs papildus salūzušajam piepīpētājam ar cerību, ka būsim vēl dzīvi. Pa brīžam mainamies pa mašīnām, lai Hawk mašīnas vēsums tiek arī citiem. Es gan nemainos – man vēl joprojām ir klepus, kas paņemts līdzi no Londonas, un negribu aukstēties.
Evija raksta:
Nakšņošana pie Adelaides latvieša Jāņa Priedkalna un Ilgas (Agneses piezīme – citi nakšņoja citur) jauka, īpaši brokastis – latviešu gaumē pankūkas ar Pūres ievārījumu! Oho! 
Viņu mājas dārza ekaliptu kokā koalu tomēr neieraugu, bet Jāņa zaļā mašīnīte – fantastiska!
Tikšanās ar goda konsulu, Adelaides Latviešu priekšnieku, dažiem klausītājiem – omulīga, patīkama, cilvēki ir ieinteresēti. Šeit latvieši ļoti draudzīgi. Latviešu muzejā man izskatās, ka tautastērpu kolekcija vēļ lielāka nekā Latvijas Brīvdabas muzejā.
Woomeras raķešu bāze mani īpaši neuzrunā, bet Ilgonis (Agneses piezīme – un noteikti arī Agnese un Emīls) gan sajūsmā!
Šonakt paliekam rest area 225km pirms Coober Pedy, rītdien pilnu jaudu jau uz turieni! Pēc vakariņām Emīls rāda un stāsta par zvaigznēm – tas viņam ļoti labi padodas. Zvaigžņu ir pilna debess un Piena ceļš tik skaists! Un tad miegs mani lēnam pieveic un es ieritinos mašīnā.
Rūdolfs raksta:
Carcoar Dam(?) 491?
Pamodos līdz ar modinātāju, kas bija uzstādīta uz 5:15. Man bija salikti vairāki pēc kārtas un zināju, ka ne visi uzreidz čāpos ārā no savas migas. Rīts ir ļoti auksts, ap kādiem 5 grādiem. Man bija gana pavēsi ar visām drēbēm guļammaisā, kā nekā tomēr tik zemai temparatūŗai nav paredzēts. Palēnām visi lien ārā no savas migas un daži sāk gatavoties brokastu taisīšanai. Citi staigā apkārt ar fotoaparātu un bildē rīta skatus. Saule vēl nav redzama, bet ir gaišs, jo saule tomēr atrodas aiz kalna. Es eju filmēt ūdens krātuves miglu un rīta apkaimi, kā arī mūsu apmetni. Fotogrāfi gaidīdami sauli, tā ar sapratuši , ka ir aiz kalna nevis, kā cerējuši, kur horizontu var redzēt.
Pa visiem sataisam brokastis. Brokastīs ir jogurti, salāti, muslis, piens, tēja, kafija, kā arī vāra ūdeni termosam, ko pa ceļam izmantot. Sākam ēst brokasti, tad arī saule sāka spīdēt pāri kalna malai. Ilgonis un Emīls jau bija laicīgi aizgājuši to sagaidīt, tikmēr Gunai nācās noskatīties, jo smērēja sviestmaizes, ko ēst pa ceļam.
Sākam drīdz vien kravāties un mazgāt traukus, lai beidzot sāktu ceļu, jo no vakardienas paredzētā 723km nobraucām aptuveni 320km, kas ir maz un šodien jāpaspēj panākt nokavētie ~400km un 685km ieplānotā, kopumā vairāk kā 1000km. Šodien Ilgonim kārta sēsties pie stūres. Pirmo reizi brauks pa pretējo un laikam arī ar automātu. Pastāstīju, kā apieties ar automātisko kārbu, jo tas ir pie stūres iestrādāts.
Sākam braukt un sekojam meiteņu mašīnai līdzi. Tikmēr pētu, kur ta mēs īsti esam. Route66 GPS šis ceļš nav iekļauts un Ilgoņa Garmin nuvi GPS nav iekļauta adreses meklēšana OSM kartē. Man Marble negrib atpazīt Magellanu vairs, bet kartē ir ielādēts plānotais maršuts. Parādīju gārminam manuāli uz kuru vietu vajag, tad rāda, kur jābrauc, bet kā ierasti kautkur nostāk no īstā maršuta, bet pa to pašu paralēli.
Brauciens būs garš. Braukšanas laikā ieturam sarunas, klausāmies mūziku un ik pa laikam maināmies vietām, jo vienam visu dienu jau grūti braukt. Apkārt mainās visādi dabas skati, vietām tādi, kā krūmāju meži, pēc izskata, lai arī koki neizskatās augstāk par 6-8 metriem. Nav ne tuvu ierastam Latvijas meža skatam. Vietām ir teju bezgalīgs tukšnešu mazie krūmāji, kas varētu būt ap ceļgala līmeni. Tādi plašumi.
Vienā atpūtas punktā Agnese palūdza tikt pie silta ūdens un es piedāvāju mašīnai paredzēto ūdens vārītāju, lai paši var uzsildīt pa ceļam cik viņām vajadzēs un braucam tālāk. Vienā atpūtas brīdī Agnese pateica, ka ūdens vārāmā kanna izsita mašīnas kontaktu.
Daba ik pa laikam mainās, bet vēl līdzenums un ceļmalās bieži var manīt sabrauktus ķengurus. Brauciens vienmērīgs, bet ilgs un ik pa laikam iesnaudos. Tuvojas vakars un Adelaide. Ilgonis nogriežas no ceļa un tajā pašā laikā es pamodos. Piesaka šofera maiņu un pēc īsa diskusijas es uzstāju, ka braukšu. Blakus man navigēs Anderss. Atļautais ātrums ir 110km/h, bet parasti kopīgi ar abām mašīnām braucam ne vairāk kā 100km/h, lai nepārsniegtu 2,5 apgriezienu. Tā kā meitenes šoreidz aizbrauca garām un mēs neilgi pakavējāmies uz vietas, lai izlīstu no mašīnas. Lai panāktu meitenes sāku braukt uz 110km/h, jo zināju, ka viņas ātrāk nebrauks, jo vienā atpūtas vietā parunāju par ātrumiem ar Agnesi un viņa teica, ka uz tā ātruma esot 2,9 apgriezienu, kas ir par daudz rij vairāk degvielu, bet mūsu mašīnai, tas aizņem tikai 2,7 apgriezienu, kas pēc manām domām daudz nerij, jo iegūst arī vairākus kilometrus, ne tikai notērē degvielu.
Pēc laika iebraucam Adelaidē un sākam navigēties, kur īsti braukt. Anderss izmanto savu planšeti ar mobīlo pieslēgumu un vadās pēc googles kartes. Drīdz vien iebraucam remontu zonā un saka, ka jābrauc pa apvedceļu un Anderss dod jaunu norādi un sekoju tam, drīdz vien ar nokļūstam remontu zonā, kur būvē tiltus un ved pa mazām ielām. Sāku domāt vai maz vispār iebraucām, bet drīz vien veiksmīgi izbraucam cauri labirintiem ar dažām novirzēm un tālākais ceļš jau ir normāls. Tuvojamies norādītajā vietā un redzam pēdējo līkumu un meitenes jau zvana, lai uzzinātu, kur esam un sakam, ka jau manām, kur viņas noparkojušās.
Iebraucu Latviešu biedrības “Daugavas Vanags” teritorijā, kur mūs sagaidīja arī Austrālijas latvieši. Iepazīstināmies un viņi laipni izrādīja savu namu. Jāsaka, ka ļoti patriotiski iekārtota. Kā arī daudzas vēsturiskas liecības ir atrodamas pie sienām. Sagatavoja mums speķa pīrādziņus un citas uzkodas, kā arī dzērienus. Divi latvieši piedāvā kopā 4 guļamvietu pie sevis un nolēmām, ka tur dosies visas meitenes un zēni paliek biedrības namā. Anderss, Ilgonis un es izvēlējāmies palikt biedrības nama lielajā zālē un Emīls izvēlējās gulēt mašīnā, lai no rīta varētu ilgāk pagulēt, jo no rīta lielajā zālē būs Evijas un Ilgoņa prezentācija.
Pārbaudam projektoru, bet viņiem nesen ielika jaunu sistēmu, ka tur ir viss nepieciešams, lai prezentētu un rādītu filmas, bet manu datora signālu negribēja akceptēt un ar tādu aparatūras saslēgumu man pieredze nav bijusi. Nolēmām lietot mazo projektoru.
Sākam taisīties uz gulēšanu, daži iet vēl uz dušu un es nolēmu iet pa taisno gulēt un no rīta nomazgāties, jo drausmīgi nāk miegs un ir ļoti vēls.
Arlabunakti.
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.
Emīls raksta [Agnese papildina]:
Šodien paredzēts aiziet līdz automobiļu īres vietai, lai nokārtotu visas formalitātes. Norunāta tikšanās pulksten 9.20. Es sarunāju ar Agnesi, ka varētu ierasties uz 9.30, jo tad varu braukt ar vilcienu, kuram der lētās biļetes. Tā kā brauciens aiznjem apmēram pusstundu, biju savā stacijā jau īsi pēc pulksten 9. Ja parasti vilcieni kursē ar piecu sešu minūšu intervāliem, tad šoreiz man bija tā laime gaidīt vilcienu gandrīz 15 minūtes. Protams, rezultātā sanāktu nokavēt tikšanos un ierasties apmēram 9.45. Tad vienā stacijā vilciens izdomāja pastāvēt kādas septinjas minūtes. Un visbeidzot vienu staciju pirms manas izkāpšanas vilciens apstājās un tālāk nekustēja. Nogaidīju kādas desmit minūtes līdz sapratu, ka tā var visu dienu gaidīt. Bija iekāpuši kaut kādi tūristi, kuri skaļi bļaustījās, tāpēc neko nevarēju sadzirdēt, ko vilciena vadītājs pa mikrofonu teica. Jautāju vienam austrālim, kas noticis. Vinjš teica, ka neko nesaprot no tā, ko saka pa skaļruni. Ja jau vinjš, būdams austrālis, neko nesaprot, tad kā lai es, būdams tūrists, kaut ko saprotu? Beigu beigās izrādījās, ka vinjš arī dodas uz to pašu pieturu, kur es. Tad nu man izdevās kopā ar austrāli taksī nokļūt galamērķī gandrīz ar stundu ilgu kavēšanos.
Vēlāk visi kopā devāmies uz Sidnejas lielo skatu torni. Pavērās brīnišķīgs skats pār pilsētu. Tomēr nekādas ārkārtējas izjūtas tas manī neizraisīja, laikam jau biju pietiekami daudz lidojis un redzējis pilsētas no augšas. Tālāk trīs cikvēki no mūsu grupas, es tai skaitā, devāmies uz akvāriju. Tur bija sastopamas neskaitāmas zivju u.c. ūdens iemītnieku sugas. Tomēr visvairāk mani pārsteidza daudzās haizivis, izmēros gan mazas, gan pavisam lielas. Pirmo reizi mūžā redzēju tās dzīvas, esot turpat vien metra attālumā. [Pārējie tikmēr apmeklēja Powerhouse muzeju vai Austrāliešu muzeju un bija ļoti apmierināti par savu izvēli, taču gandrīz visiem pietrūka laika visu kārtīgi apskatīt]
Vēlāk braucām ar kuģīti [uz Manly pludmali]. Nonākot galapunktā, viss pulks pasažieru devās laukā no kuģa pa vienu izeju, [taču mums parādīja] citu izeju [jo citādi bloķējām pārējo pūli, gaidot viens otru]. Es jau biju veikli izgājis cauri izejai, kamēr mani ceļabiedri kaut kur kavējās. Nevarēdams sagaidīt, nolēmu iet skatīties, kur visi palikuši. Protams, atkal kaut kas bijis pieejams par brīvu. Šoreiz kafija – “Complimentary coffē”. Eju atpakaļ caur izeju, un viena ostas darbiniece man sauc, ka tur nedrīkst iet. Saku vinjai, ka eju meklēt savus ceļabiedrus. Paeju vēl tālāk un redzu – visi jau jauc sev kafiju, sabēruši pulverus un cukuru glāzēs, tūlinj lies virsū ūdeni… Un tad atveras durvis ostas darbinieces kambarim – vinja izbāž degunu, lai pateiktu man vēlreiz, ka šeit nedrīkst iet, bet ierauga, ka tiek grezni šķērdētas bezmaksas kafijas, kas [šī prāmja pasažieriem] nepienākas. Rezultātā Emīls bija izjaucis kafijas priekus saviem ceļabiedriem, ko arī vēlāk kompensēja ar šokolādi. Galu galā kurš tad karstas dienas vidū dzer kafiju, kad pēc pārsimt metriem gaida okeāns ar viļnjiem?
Branga pelde okeānā, saulriets pludmalē, brauciens atpakaļ uz Sidnejas centru ar kuģīti, skats uz pilsētu naktī. Fantastiski.
Evija raksta
Mūsu grupas nakšņošana pie Sidnejas tautiešiem ir veiksmīga un sirsnīga. Katrs uzzinām ko jaunu un arī pretrunīgu. Rīta brokastīs Sidnejas karaliskais botāniskais dārzs ar gidu un pirmās pastkartes ar Austrālijas dzīvniekiem. LU botāniskais dārzs ir uz pareizā ceļa, šķiet pēcāk būs jānodod uzslavas!
Operas nama teritorija ir milzīga, atrodam arī sev pusdienu vietu. Beidzot atrodu sev Sidnejas tuvāko daļu – the Rocks – senākā pilsētas daļa; debesskrāpji tomēr lai paliek citiem.
Pavisam ātri arī ir pienakusi ilgi gatavota tikšanās ar Sidnejas latviešiem Stratfield. Cilvēki ir pārsteidzoši daudz, man ir milzīgs prieks satikt atkal Gogu un iepazīties ar citiem tautiešiem. Paldies LV grupai par dalību!
Šis ieraksts nav iztulkots latviski.