November 14th: A total eclipse in Cairns.

Emīls raksta:
Šis rīts iesākās pavisam agri. Gulētas vien kādas divas stundas, jo es ar Agnesi nolēmām pievienoties Coach Surfers ballītei okeāna krastā. Aizvadītas pāris stundas pie ugunskura liedagā, sarunas par astronomiskiem tematiem, zvaigžņotās debess vērošana. Vērojams iespaidīgs bēgums – ūdens no krasta atkāpies par vairāk nekā simts metriem. Varbūt pat divsimt – to tumsā grūti novērtēt. Pašļakstot okeāna ūdeni, vērojami gaismas uzplaiksnījumi. Droši vien planktona luminiscence. Pirmo reizi novēroju šādu parādību.

Jau ap pieciem no rīta devāmies uz to pludmali, kur mums bija rezervēta vieta novērojumiem. Cilvēku nebija pārāk daudz, jo debesis bija daļēji apmākušās. Saullēktu novērojām pie paša horizonta, Mēness sāka aptumšot Sauli desmit minūtes pēc saullēkta, bet tanī brīdī jau bija savilkušies mākoņi. Ieraudzījām Sauli tikai tad, kad Mēness jau bija aizklājis pusi no Saules diska. Izdevās iegūt labas fotogrāfijas. Tikai pāris minūtes pirms pilnās fāzes sākuma gaisma sāka šķist jocīga, debesīs parādījās sārti mākoņi, pie horizonta debess kļuva oranžīga, gluži kā pēc saulrieta. Iestājoties pilnajam aptumsumam, atskanēja cilvēku sajūsmas saucieni, ovācijas. Visapkārt manāma krēsla, bet pašu Sauli vēl neredzam – tai priekšā ne tikai Mēness, bet arī mākoņi. Tavu brīnumu – vienā brīdī mākoņos esošā sprauga atklāj skatam Saules vainagu. Visi fotogrāfi uzreiz metas pie fotoaparātiem, lai iemūžinātu šo fantastisko skatu. Pēc pavisam neilga brīža jau izspīd pirmais Saules stars starp Mēness kalnu ielejām – novērojam parādību, sauktu par dimanta gredzenu. Strauji kļūst gaišs, un atkal Sauli aizsedz mākoņi. Mums ļoti paveicās, ka tieši pilnās fāzes laikā sprauga starp mākoņiem atradās tieši tur, kur Saule. Iespējams, no citām Kērnsas pludmalēm šāds skats nebija redzams mākoņu dēļ. Daļējās fāzes laikā aptumsuma beigās vēl novērojām interesantas ēnas uz mājām, ko meta koku lapas. Ēnas bija mazu mēnestiņu formā.

Uzreiz pēc aptumsuma beigām braucām mājās, savācām atlikušās mantas un devāmies uz dienvidiem no Kērnsas. Vēl apmeklējām vienu ūdenskritumu, kas gan neatstāja lielu iespaidu uz mani. Visa pārējā dienas daļa tika aizvadīta braucot. Pa ceļam piestājām, lai nopirktu tepat audzētu sulīgu, saldu arbūzu, kā arī vietējos banānus. Vakariņās kartupeļu biezputra ar gaļas konserviem. Liels nogurums un miega trūkums – vairs pat nebija spēka, lai ilgstoši meklētu un pētītu zvaigznājus, kaut gan debesis bija skaidras.

November 8th -The trip to meteorite craters

Emīls raksta:
Rīts iesākās ļoti agri. Cēlāmies jau ap pulksten pieciem, lai laicīgi nokļūtu uz meteorītus krāteriem un neaizkavētu pārējos ceļabiedrus, kas palika mājās un jau ap pulksten desmitiem būtu gatavi doties ceļā. Brokastīs divas vārītas olas un jogurts. Man gan no iepriekšējā vakara bija palikusi lazanja, ko ar gardu mēli arī apēdu mašīnā.

Nu jau gandrīz esam klāt pie meteorītu krāteriem, šoreiz ceļš nav applūdis, ar dubļiem un slidens, kā tas bija iepriekšējā reizē. Ilgonis pie stūres. Tikko izkāpjam no mašīnas, un es ieraugu, ka aizmugurējā mašīnas riepa ir mīksta. Ļoti mīksta. Acīmredzot pārplīsusi, braucot pa grants ceļu. Vienīgais, ko varējām darīt – nomainīt riepu, lai tiktu atpakaļ uz Alice Springs. To arī veiksmīgi izdarījām – vadību uzņēmās Ilgonis un Rūdolfs. Tad apskatījām meteorītu krāterus, kas manām acīm nešķita tik iespaidīgi kā Kāli meteorīta krāteris Igaunijā, ko šogad biju redzējis. Krātera dibenā auga krūmi un koki, kā arī bija ūdens. Acīmredzot šeit bieži nāk dzīvnieki, lai padzertos. Turpat pa gabalu redzējām divus ķengurus, kas ātri vien arī aizlēkšoja tālāk. Braucot atpakaļ, ieraudzījām vēl divus ķengurus. Stundas laikā redzējām vairāk nekā līdz šim visa brauciena laikā.

Kad atgriezāmies Alice Springs, servisā noskaidrojām, ka riepa jāmaina pilnībā, jo caurums par lielu. Papildu izdevumi. Neko darīt, jāpērk jauna riepa. 160 AUD.

Tālāk mūsu ceļš ved Tennant Creek virzienā. Tuvojoties vakaram, jau sākam manīt, ka kārtējo reizi savelkas tumši mākoņi, tuvojas vētra. Nolemjam nedoties uz Devils Marbles, bet laicīgāk ierīkot nometnes vietu. Protams, pilnam komplektam jābūt arī tuksneša ugunsgrēkam, ko arī tālumā pamanām, gatavojot vakariņas. Vakariņās makaroni ar malto gaļu Boloņas mērcē. Zvaigžņu debesīs praktiski nav. Rodas iespaids par tuksnesi kā vietu, kur bieži apmācies. Līdz šim tikai divas naktis bijušas skaidras visa brauciena laikā, kad bija iespējams iemācīties, kā atrast dienvidu puslodes zvaigznājus un orientēties pie dienvidu zvaigžņotās debess. Nu jau pierasta lieta, ka Saule kulminē ziemeļu pusē. Mēness ir ceļā uz Saules aptumsošanu – līdz tam vēl sešas dienas.

October 31st – Halloween day

Emīls raksta [Agnese papildina]:
Šodien paredzēts aiziet līdz automobiļu īres vietai, lai nokārtotu visas formalitātes. Norunāta tikšanās pulksten 9.20. Es sarunāju ar Agnesi, ka varētu ierasties uz 9.30, jo tad varu braukt ar vilcienu, kuram der lētās biļetes. Tā kā brauciens aiznjem apmēram pusstundu, biju savā stacijā jau īsi pēc pulksten 9. Ja parasti vilcieni kursē ar piecu sešu minūšu intervāliem, tad šoreiz man bija tā laime gaidīt vilcienu gandrīz 15 minūtes. Protams, rezultātā sanāktu nokavēt tikšanos un ierasties apmēram 9.45. Tad vienā stacijā vilciens izdomāja pastāvēt kādas septinjas minūtes. Un visbeidzot vienu staciju pirms manas izkāpšanas vilciens apstājās un tālāk nekustēja. Nogaidīju kādas desmit minūtes līdz sapratu, ka tā var visu dienu gaidīt. Bija iekāpuši kaut kādi tūristi, kuri skaļi bļaustījās, tāpēc neko nevarēju sadzirdēt, ko vilciena vadītājs pa mikrofonu teica. Jautāju vienam austrālim, kas noticis. Vinjš teica, ka neko nesaprot no tā, ko saka pa skaļruni. Ja jau vinjš, būdams austrālis, neko nesaprot, tad kā lai es, būdams tūrists, kaut ko saprotu? Beigu beigās izrādījās, ka vinjš arī dodas uz to pašu pieturu, kur es. Tad nu man izdevās kopā ar austrāli taksī nokļūt galamērķī gandrīz ar stundu ilgu kavēšanos.

Vēlāk visi kopā devāmies uz Sidnejas lielo skatu torni. Pavērās brīnišķīgs skats pār pilsētu. Tomēr nekādas ārkārtējas izjūtas tas manī neizraisīja, laikam jau biju pietiekami daudz lidojis un redzējis pilsētas no augšas. Tālāk trīs cikvēki no mūsu grupas, es tai skaitā, devāmies uz akvāriju. Tur bija sastopamas neskaitāmas zivju u.c. ūdens iemītnieku sugas. Tomēr visvairāk mani pārsteidza daudzās haizivis, izmēros gan mazas, gan pavisam lielas. Pirmo reizi mūžā redzēju tās dzīvas, esot turpat vien metra attālumā. [Pārējie tikmēr apmeklēja Powerhouse muzeju vai Austrāliešu muzeju un bija ļoti apmierināti par savu izvēli, taču gandrīz visiem pietrūka laika visu kārtīgi apskatīt]

Vēlāk braucām ar kuģīti [uz Manly pludmali]. Nonākot galapunktā, viss pulks pasažieru devās laukā no kuģa pa vienu izeju, [taču mums parādīja] citu izeju [jo citādi bloķējām pārējo pūli, gaidot viens otru]. Es jau biju veikli izgājis cauri izejai, kamēr mani ceļabiedri kaut kur kavējās. Nevarēdams sagaidīt, nolēmu iet skatīties, kur visi palikuši. Protams, atkal kaut kas bijis pieejams par brīvu. Šoreiz kafija – “Complimentary coffē”. Eju atpakaļ caur izeju, un viena ostas darbiniece man sauc, ka tur nedrīkst iet. Saku vinjai, ka eju meklēt savus ceļabiedrus. Paeju vēl tālāk un redzu – visi jau jauc sev kafiju, sabēruši pulverus un cukuru glāzēs, tūlinj lies virsū ūdeni… Un tad atveras durvis ostas darbinieces kambarim – vinja izbāž degunu, lai pateiktu man vēlreiz, ka šeit nedrīkst iet, bet ierauga, ka tiek grezni šķērdētas bezmaksas kafijas, kas [šī prāmja pasažieriem] nepienākas. Rezultātā Emīls bija izjaucis kafijas priekus saviem ceļabiedriem, ko arī vēlāk kompensēja ar šokolādi. Galu galā kurš tad karstas dienas vidū dzer kafiju, kad pēc pārsimt metriem gaida okeāns ar viļnjiem?
Branga pelde okeānā, saulriets pludmalē, brauciens atpakaļ uz Sidnejas centru ar kuģīti, skats uz pilsētu naktī. Fantastiski.