Emīls raksta [Agnese papildina]:
Šodien paredzēts aiziet līdz automobiļu īres vietai, lai nokārtotu visas formalitātes. Norunāta tikšanās pulksten 9.20. Es sarunāju ar Agnesi, ka varētu ierasties uz 9.30, jo tad varu braukt ar vilcienu, kuram der lētās biļetes. Tā kā brauciens aiznjem apmēram pusstundu, biju savā stacijā jau īsi pēc pulksten 9. Ja parasti vilcieni kursē ar piecu sešu minūšu intervāliem, tad šoreiz man bija tā laime gaidīt vilcienu gandrīz 15 minūtes. Protams, rezultātā sanāktu nokavēt tikšanos un ierasties apmēram 9.45. Tad vienā stacijā vilciens izdomāja pastāvēt kādas septinjas minūtes. Un visbeidzot vienu staciju pirms manas izkāpšanas vilciens apstājās un tālāk nekustēja. Nogaidīju kādas desmit minūtes līdz sapratu, ka tā var visu dienu gaidīt. Bija iekāpuši kaut kādi tūristi, kuri skaļi bļaustījās, tāpēc neko nevarēju sadzirdēt, ko vilciena vadītājs pa mikrofonu teica. Jautāju vienam austrālim, kas noticis. Vinjš teica, ka neko nesaprot no tā, ko saka pa skaļruni. Ja jau vinjš, būdams austrālis, neko nesaprot, tad kā lai es, būdams tūrists, kaut ko saprotu? Beigu beigās izrādījās, ka vinjš arī dodas uz to pašu pieturu, kur es. Tad nu man izdevās kopā ar austrāli taksī nokļūt galamērķī gandrīz ar stundu ilgu kavēšanos.
Vēlāk visi kopā devāmies uz Sidnejas lielo skatu torni. Pavērās brīnišķīgs skats pār pilsētu. Tomēr nekādas ārkārtējas izjūtas tas manī neizraisīja, laikam jau biju pietiekami daudz lidojis un redzējis pilsētas no augšas. Tālāk trīs cikvēki no mūsu grupas, es tai skaitā, devāmies uz akvāriju. Tur bija sastopamas neskaitāmas zivju u.c. ūdens iemītnieku sugas. Tomēr visvairāk mani pārsteidza daudzās haizivis, izmēros gan mazas, gan pavisam lielas. Pirmo reizi mūžā redzēju tās dzīvas, esot turpat vien metra attālumā. [Pārējie tikmēr apmeklēja Powerhouse muzeju vai Austrāliešu muzeju un bija ļoti apmierināti par savu izvēli, taču gandrīz visiem pietrūka laika visu kārtīgi apskatīt]
Vēlāk braucām ar kuģīti [uz Manly pludmali]. Nonākot galapunktā, viss pulks pasažieru devās laukā no kuģa pa vienu izeju, [taču mums parādīja] citu izeju [jo citādi bloķējām pārējo pūli, gaidot viens otru]. Es jau biju veikli izgājis cauri izejai, kamēr mani ceļabiedri kaut kur kavējās. Nevarēdams sagaidīt, nolēmu iet skatīties, kur visi palikuši. Protams, atkal kaut kas bijis pieejams par brīvu. Šoreiz kafija – “Complimentary coffē”. Eju atpakaļ caur izeju, un viena ostas darbiniece man sauc, ka tur nedrīkst iet. Saku vinjai, ka eju meklēt savus ceļabiedrus. Paeju vēl tālāk un redzu – visi jau jauc sev kafiju, sabēruši pulverus un cukuru glāzēs, tūlinj lies virsū ūdeni… Un tad atveras durvis ostas darbinieces kambarim – vinja izbāž degunu, lai pateiktu man vēlreiz, ka šeit nedrīkst iet, bet ierauga, ka tiek grezni šķērdētas bezmaksas kafijas, kas [šī prāmja pasažieriem] nepienākas. Rezultātā Emīls bija izjaucis kafijas priekus saviem ceļabiedriem, ko arī vēlāk kompensēja ar šokolādi. Galu galā kurš tad karstas dienas vidū dzer kafiju, kad pēc pārsimt metriem gaida okeāns ar viļnjiem?
Branga pelde okeānā, saulriets pludmalē, brauciens atpakaļ uz Sidnejas centru ar kuģīti, skats uz pilsētu naktī. Fantastiski.