November 17th, leaving day

Evija raksta:
Pēc ilgiem laikiem pamošanās pl.7:30 ir brīnišķīga! Taču no otras puses – dīvaina. Anderss un Rūdolfs visticamāk jau ir lidostā… No Emīla atvados pēc brokastīm (mūs uzņēma Ingas un Mārtiņa Česļu ģimene) – viņš apskatīs Brisbeinas centru un arī posīsies uz lidostu. Guna, Gunta, Agnese vēl steidz pabūt pludmalē, vai izdevās? – bija lietus gāzes, zibeņi, pērkoni no rīta.

Man – Evijai, un Ilgonim šodien pēdējā tikšanās ar tautiešiem – Brisbeinas latviešu namā. Par LU Fonda aktivitātēm pastāstu pavisam nedaudz, taču video ar stipendiātu „Paldies vārdiem” gan noteikti vēlos padalīties. Atnākušie latvieši izsalkuši klausīties Ilgoņa stāstījuma par pieredzēto saules aptumsumu, lūkoties bildes un video – tas ir pirmatskaņojums plašākai publikai! Brisbeinas latvieši ir sirsnīgi, saulaini, atvērti un priecīgi! Izrādās, ka arī goda konsuls Juris Meija ir atnācis. Arī viņam bija ko stāstīt par dzīvi šeit.

Kopumā šodien noformulēju sajūtas par austrāliešiem šeit, Brisbeinā – mierīgi, nesteidzīgi, harmoniski un laimīgi. Domāju, ka tādi tomēr latvieši ir visā Austrālijā.

Pēc patīkamās tikšanas reizes ar tautiešiem mani un Ilgoni saimnieks Andris Francis aizved un pavada uz Brisbanes planetāriju – noskatāmies 3D filmu, uh, galva griežas! Iespaidīgi! Pēc tam skats vēl no pašas augstākās vietas uz Brisbeinas lielajām celtnēm un tad jau pošamies uz Ingas un Mārtiņa Česļu māju, kur notiek Mārtiņdienas pasākums. Vietējie latvieši (un ne tikai) ir sanākuši daudz, kopā esam kādi 30 cilvēki. Interesanti, ka šajā vakarā pārsvarā ir 40-gadnieki ar ģimenēm un vairākiem bērniņiem – kņada, rosība, smiekli un sarunas bez mitas!!! Zigrīdas Francis kliņģeris tomēr izcepās un bija loti gards! Kādas latvietes gatavotie siera salāti arī ātri pazuda no kopgalda… Izskatās, ka ar prātu jau esmu Latvijā. No mūsu grupas esam palikuši uz pāris stundām tikai es, Ilgonis, Guna, Gunta, Agnese – pēdējie 4 dosies pēc Mārtiņdienas pasākuma pa tiešo uz lidostu, kamēr man jāsagaida vēl rīts…

Iepazīt kaut nedaudz Austrāliju, dabu, latviešus un pārbaudīt savu egoismu dažādās situācijās 8 cilvēku kombinācijā – tas ir fantastiski un pieredzes vērts!

Līdz nākamajam pilnajam saules aptumsumam!!!

November 11th – we have got till Cairns

Gunta raksta:
Šodien Lāčplēša diena. Ceļamies 5:30, izbraucam 7:30. Saule lec pēc pus6. Vieta, kur apmetāmies laba. Vakarā iebraucot bija brīdinājums, ka var būt krokodīli, bet tā nemaz nav, jo esam augstu virs upes krastiem. Upei pāri ir divi lieli tilti – viens dzelzceļa, otrs – auto. Apmešanās vietā daudz auto, treileru. Satiekam vīru no Šveices, kas ceļo ilgi – kopš 2007. gada. Esot sazvejojis daudz. Ilgonis grib zivi, bet nav ko dot pretī barteram.

Braucam uz Kērnsu, skaists kalnains ceļš, ceļa malās ganās lopi – govis, teļi, zirgi. Pa ceļmalām atkal dedzis. Secinām, ka viss nodeg, bet termīti izdzīvo. Mainās apkārtne. Ceļš kļūst vienmuļāks, daudz brīdinājumu par applūstošiem ceļiem. Ik pa brīdim ceļa malās atstātas tukšas mašīnas. Domājam, ka varbūt pēc plūdiem neizmantojamas vai atstātas sadauzītas, lai nebrauc tik ātri.

Pie Townsvillas zied oleandri, rododendri, Āfrikas tulpju koki. Gribam tikt uz jūru un braucam uz Toomulla beach [Agnese – jo tā vistuvāk šosejai]. Piestājam gandrīz okeāna krastā. Pastaigājam. Šeit ietek Saltwater creek, kurā varot bradāt pa ūdeni. Okeānā nevar, jo ja ūdens mierīgs, tad varot būt mazās medūzas, kuras ir nāvējošas. Skatāmies skaistos izskalotos gliemežvākus un atlūzušos koraļus.

Pa ceļam zaļi, skaisti lauki. Domas dalās, bet Anders saka – cukurniedres. Vienā pusē kalni, otrā skaistas rančo mājas ar palmām.

Piestājam Tyto Wetlands parkā, pastaigājam. Zeme saplaisājusi. Emīls konstatē, ka gandrīz nav ēnas. Uz palmu stumbriem aug papardes, apkārt tropu augi. Koki ar interesantiem augļiem, līdzīgi Indonēzijas rambutāniem. Klausāmies putnu dziesmas. Karsti, sutīgi, temperatūra droši ap 35 grādiem. Ezerā peld pīles, daži balti ūdensputni. Anderšs un Rūdolfs visu vēro pamatīgi. Krūmu zaros un niedrēs skudru ligzdas. Tad zālē kaut kas čab. Sūtam pa priekšu Rūdolfu. Liekas, ka kāds aizmūk. Atpakaļ nākot – foto ar mazu ķengurēnu, kurš bailīgi slēpjas zem krūmiem. Tad saņemas un taisa varenu lēcienu pāri ceļam.

Braucam tālāk. Apkārtne izmainījusies – lietus meži, kopti lauki, plantācijas ar banāniem. Pārdod vietējos dārzeņus, augļus. Nopērkam 2 arbūzus – vienu uzreiz apēdam. Ļoti garšīgs, salds. Tad jau Kērnsa – zaļa, ziedoša. Atrodam Andreja māju, iebraucam dārzā, visādi augi – kokospalma ar kokosriekstiem, ananasi, pomelo, puķes, ziedoši krūmi. Dārzā dzīvo indīgi krupji.

Tad vakariņas ar jūras veltēm, rīsiem un vīnu. Sarunas, skatāmies Andreja fotoalbumus, klausāmies par vietējiem putniem, augiem. Dzeram arī tēju ar eikaliptu lapām, kas savāktas Zitas aprūpē dārzā. Vēlu dodamies gulēt.

October 31st – Halloween day

Emīls raksta [Agnese papildina]:
Šodien paredzēts aiziet līdz automobiļu īres vietai, lai nokārtotu visas formalitātes. Norunāta tikšanās pulksten 9.20. Es sarunāju ar Agnesi, ka varētu ierasties uz 9.30, jo tad varu braukt ar vilcienu, kuram der lētās biļetes. Tā kā brauciens aiznjem apmēram pusstundu, biju savā stacijā jau īsi pēc pulksten 9. Ja parasti vilcieni kursē ar piecu sešu minūšu intervāliem, tad šoreiz man bija tā laime gaidīt vilcienu gandrīz 15 minūtes. Protams, rezultātā sanāktu nokavēt tikšanos un ierasties apmēram 9.45. Tad vienā stacijā vilciens izdomāja pastāvēt kādas septinjas minūtes. Un visbeidzot vienu staciju pirms manas izkāpšanas vilciens apstājās un tālāk nekustēja. Nogaidīju kādas desmit minūtes līdz sapratu, ka tā var visu dienu gaidīt. Bija iekāpuši kaut kādi tūristi, kuri skaļi bļaustījās, tāpēc neko nevarēju sadzirdēt, ko vilciena vadītājs pa mikrofonu teica. Jautāju vienam austrālim, kas noticis. Vinjš teica, ka neko nesaprot no tā, ko saka pa skaļruni. Ja jau vinjš, būdams austrālis, neko nesaprot, tad kā lai es, būdams tūrists, kaut ko saprotu? Beigu beigās izrādījās, ka vinjš arī dodas uz to pašu pieturu, kur es. Tad nu man izdevās kopā ar austrāli taksī nokļūt galamērķī gandrīz ar stundu ilgu kavēšanos.

Vēlāk visi kopā devāmies uz Sidnejas lielo skatu torni. Pavērās brīnišķīgs skats pār pilsētu. Tomēr nekādas ārkārtējas izjūtas tas manī neizraisīja, laikam jau biju pietiekami daudz lidojis un redzējis pilsētas no augšas. Tālāk trīs cikvēki no mūsu grupas, es tai skaitā, devāmies uz akvāriju. Tur bija sastopamas neskaitāmas zivju u.c. ūdens iemītnieku sugas. Tomēr visvairāk mani pārsteidza daudzās haizivis, izmēros gan mazas, gan pavisam lielas. Pirmo reizi mūžā redzēju tās dzīvas, esot turpat vien metra attālumā. [Pārējie tikmēr apmeklēja Powerhouse muzeju vai Austrāliešu muzeju un bija ļoti apmierināti par savu izvēli, taču gandrīz visiem pietrūka laika visu kārtīgi apskatīt]

Vēlāk braucām ar kuģīti [uz Manly pludmali]. Nonākot galapunktā, viss pulks pasažieru devās laukā no kuģa pa vienu izeju, [taču mums parādīja] citu izeju [jo citādi bloķējām pārējo pūli, gaidot viens otru]. Es jau biju veikli izgājis cauri izejai, kamēr mani ceļabiedri kaut kur kavējās. Nevarēdams sagaidīt, nolēmu iet skatīties, kur visi palikuši. Protams, atkal kaut kas bijis pieejams par brīvu. Šoreiz kafija – “Complimentary coffē”. Eju atpakaļ caur izeju, un viena ostas darbiniece man sauc, ka tur nedrīkst iet. Saku vinjai, ka eju meklēt savus ceļabiedrus. Paeju vēl tālāk un redzu – visi jau jauc sev kafiju, sabēruši pulverus un cukuru glāzēs, tūlinj lies virsū ūdeni… Un tad atveras durvis ostas darbinieces kambarim – vinja izbāž degunu, lai pateiktu man vēlreiz, ka šeit nedrīkst iet, bet ierauga, ka tiek grezni šķērdētas bezmaksas kafijas, kas [šī prāmja pasažieriem] nepienākas. Rezultātā Emīls bija izjaucis kafijas priekus saviem ceļabiedriem, ko arī vēlāk kompensēja ar šokolādi. Galu galā kurš tad karstas dienas vidū dzer kafiju, kad pēc pārsimt metriem gaida okeāns ar viļnjiem?
Branga pelde okeānā, saulriets pludmalē, brauciens atpakaļ uz Sidnejas centru ar kuģīti, skats uz pilsētu naktī. Fantastiski.