November 11th – we have got till Cairns

Gunta raksta:
Šodien Lāčplēša diena. Ceļamies 5:30, izbraucam 7:30. Saule lec pēc pus6. Vieta, kur apmetāmies laba. Vakarā iebraucot bija brīdinājums, ka var būt krokodīli, bet tā nemaz nav, jo esam augstu virs upes krastiem. Upei pāri ir divi lieli tilti – viens dzelzceļa, otrs – auto. Apmešanās vietā daudz auto, treileru. Satiekam vīru no Šveices, kas ceļo ilgi – kopš 2007. gada. Esot sazvejojis daudz. Ilgonis grib zivi, bet nav ko dot pretī barteram.

Braucam uz Kērnsu, skaists kalnains ceļš, ceļa malās ganās lopi – govis, teļi, zirgi. Pa ceļmalām atkal dedzis. Secinām, ka viss nodeg, bet termīti izdzīvo. Mainās apkārtne. Ceļš kļūst vienmuļāks, daudz brīdinājumu par applūstošiem ceļiem. Ik pa brīdim ceļa malās atstātas tukšas mašīnas. Domājam, ka varbūt pēc plūdiem neizmantojamas vai atstātas sadauzītas, lai nebrauc tik ātri.

Pie Townsvillas zied oleandri, rododendri, Āfrikas tulpju koki. Gribam tikt uz jūru un braucam uz Toomulla beach [Agnese – jo tā vistuvāk šosejai]. Piestājam gandrīz okeāna krastā. Pastaigājam. Šeit ietek Saltwater creek, kurā varot bradāt pa ūdeni. Okeānā nevar, jo ja ūdens mierīgs, tad varot būt mazās medūzas, kuras ir nāvējošas. Skatāmies skaistos izskalotos gliemežvākus un atlūzušos koraļus.

Pa ceļam zaļi, skaisti lauki. Domas dalās, bet Anders saka – cukurniedres. Vienā pusē kalni, otrā skaistas rančo mājas ar palmām.

Piestājam Tyto Wetlands parkā, pastaigājam. Zeme saplaisājusi. Emīls konstatē, ka gandrīz nav ēnas. Uz palmu stumbriem aug papardes, apkārt tropu augi. Koki ar interesantiem augļiem, līdzīgi Indonēzijas rambutāniem. Klausāmies putnu dziesmas. Karsti, sutīgi, temperatūra droši ap 35 grādiem. Ezerā peld pīles, daži balti ūdensputni. Anderšs un Rūdolfs visu vēro pamatīgi. Krūmu zaros un niedrēs skudru ligzdas. Tad zālē kaut kas čab. Sūtam pa priekšu Rūdolfu. Liekas, ka kāds aizmūk. Atpakaļ nākot – foto ar mazu ķengurēnu, kurš bailīgi slēpjas zem krūmiem. Tad saņemas un taisa varenu lēcienu pāri ceļam.

Braucam tālāk. Apkārtne izmainījusies – lietus meži, kopti lauki, plantācijas ar banāniem. Pārdod vietējos dārzeņus, augļus. Nopērkam 2 arbūzus – vienu uzreiz apēdam. Ļoti garšīgs, salds. Tad jau Kērnsa – zaļa, ziedoša. Atrodam Andreja māju, iebraucam dārzā, visādi augi – kokospalma ar kokosriekstiem, ananasi, pomelo, puķes, ziedoši krūmi. Dārzā dzīvo indīgi krupji.

Tad vakariņas ar jūras veltēm, rīsiem un vīnu. Sarunas, skatāmies Andreja fotoalbumus, klausāmies par vietējiem putniem, augiem. Dzeram arī tēju ar eikaliptu lapām, kas savāktas Zitas aprūpē dārzā. Vēlu dodamies gulēt.

November 8th -The trip to meteorite craters

Emīls raksta:
Rīts iesākās ļoti agri. Cēlāmies jau ap pulksten pieciem, lai laicīgi nokļūtu uz meteorītus krāteriem un neaizkavētu pārējos ceļabiedrus, kas palika mājās un jau ap pulksten desmitiem būtu gatavi doties ceļā. Brokastīs divas vārītas olas un jogurts. Man gan no iepriekšējā vakara bija palikusi lazanja, ko ar gardu mēli arī apēdu mašīnā.

Nu jau gandrīz esam klāt pie meteorītu krāteriem, šoreiz ceļš nav applūdis, ar dubļiem un slidens, kā tas bija iepriekšējā reizē. Ilgonis pie stūres. Tikko izkāpjam no mašīnas, un es ieraugu, ka aizmugurējā mašīnas riepa ir mīksta. Ļoti mīksta. Acīmredzot pārplīsusi, braucot pa grants ceļu. Vienīgais, ko varējām darīt – nomainīt riepu, lai tiktu atpakaļ uz Alice Springs. To arī veiksmīgi izdarījām – vadību uzņēmās Ilgonis un Rūdolfs. Tad apskatījām meteorītu krāterus, kas manām acīm nešķita tik iespaidīgi kā Kāli meteorīta krāteris Igaunijā, ko šogad biju redzējis. Krātera dibenā auga krūmi un koki, kā arī bija ūdens. Acīmredzot šeit bieži nāk dzīvnieki, lai padzertos. Turpat pa gabalu redzējām divus ķengurus, kas ātri vien arī aizlēkšoja tālāk. Braucot atpakaļ, ieraudzījām vēl divus ķengurus. Stundas laikā redzējām vairāk nekā līdz šim visa brauciena laikā.

Kad atgriezāmies Alice Springs, servisā noskaidrojām, ka riepa jāmaina pilnībā, jo caurums par lielu. Papildu izdevumi. Neko darīt, jāpērk jauna riepa. 160 AUD.

Tālāk mūsu ceļš ved Tennant Creek virzienā. Tuvojoties vakaram, jau sākam manīt, ka kārtējo reizi savelkas tumši mākoņi, tuvojas vētra. Nolemjam nedoties uz Devils Marbles, bet laicīgāk ierīkot nometnes vietu. Protams, pilnam komplektam jābūt arī tuksneša ugunsgrēkam, ko arī tālumā pamanām, gatavojot vakariņas. Vakariņās makaroni ar malto gaļu Boloņas mērcē. Zvaigžņu debesīs praktiski nav. Rodas iespaids par tuksnesi kā vietu, kur bieži apmācies. Līdz šim tikai divas naktis bijušas skaidras visa brauciena laikā, kad bija iespējams iemācīties, kā atrast dienvidu puslodes zvaigznājus un orientēties pie dienvidu zvaigžņotās debess. Nu jau pierasta lieta, ka Saule kulminē ziemeļu pusē. Mēness ir ceļā uz Saules aptumsošanu – līdz tam vēl sešas dienas.

November 2nd – catching up

Rūdolfs raksta:
Carcoar Dam(?) 491?
Pamodos līdz ar modinātāju, kas bija uzstādīta uz 5:15. Man bija salikti vairāki pēc kārtas un zināju, ka ne visi uzreidz čāpos ārā no savas migas. Rīts ir ļoti auksts, ap kādiem 5 grādiem. Man bija gana pavēsi ar visām drēbēm guļammaisā, kā nekā tomēr tik zemai temparatūŗai nav paredzēts. Palēnām visi lien ārā no savas migas un daži sāk gatavoties brokastu taisīšanai. Citi staigā apkārt ar fotoaparātu un bildē rīta skatus. Saule vēl nav redzama, bet ir gaišs, jo saule tomēr atrodas aiz kalna. Es eju filmēt ūdens krātuves miglu un rīta apkaimi, kā arī mūsu apmetni. Fotogrāfi gaidīdami sauli, tā ar sapratuši , ka ir aiz kalna nevis, kā cerējuši, kur horizontu var redzēt.

Pa visiem sataisam brokastis. Brokastīs ir jogurti, salāti, muslis, piens, tēja, kafija, kā arī vāra ūdeni termosam, ko pa ceļam izmantot. Sākam ēst brokasti, tad arī saule sāka spīdēt pāri kalna malai. Ilgonis un Emīls jau bija laicīgi aizgājuši to sagaidīt, tikmēr Gunai nācās noskatīties, jo smērēja sviestmaizes, ko ēst pa ceļam.

Sākam drīdz vien kravāties un mazgāt traukus, lai beidzot sāktu ceļu, jo no vakardienas paredzētā 723km nobraucām aptuveni 320km, kas ir maz un šodien jāpaspēj panākt nokavētie ~400km un 685km ieplānotā, kopumā vairāk kā 1000km. Šodien Ilgonim kārta sēsties pie stūres. Pirmo reizi brauks pa pretējo un laikam arī ar automātu. Pastāstīju, kā apieties ar automātisko kārbu, jo tas ir pie stūres iestrādāts.

Sākam braukt un sekojam meiteņu mašīnai līdzi. Tikmēr pētu, kur ta mēs īsti esam. Route66 GPS šis ceļš nav iekļauts un Ilgoņa Garmin nuvi GPS nav iekļauta adreses meklēšana OSM kartē. Man Marble negrib atpazīt Magellanu vairs, bet kartē ir ielādēts plānotais maršuts. Parādīju gārminam manuāli uz kuru vietu vajag, tad rāda, kur jābrauc, bet kā ierasti kautkur nostāk no īstā maršuta, bet pa to pašu paralēli.

Brauciens būs garš. Braukšanas laikā ieturam sarunas, klausāmies mūziku un ik pa laikam maināmies vietām, jo vienam visu dienu jau grūti braukt. Apkārt mainās visādi dabas skati, vietām tādi, kā krūmāju meži, pēc izskata, lai arī koki neizskatās augstāk par 6-8 metriem. Nav ne tuvu ierastam Latvijas meža skatam. Vietām ir teju bezgalīgs tukšnešu mazie krūmāji, kas varētu būt ap ceļgala līmeni. Tādi plašumi.
Vienā atpūtas punktā Agnese palūdza tikt pie silta ūdens un es piedāvāju mašīnai paredzēto ūdens vārītāju, lai paši var uzsildīt pa ceļam cik viņām vajadzēs un braucam tālāk. Vienā atpūtas brīdī Agnese pateica, ka ūdens vārāmā kanna izsita mašīnas kontaktu.

Daba ik pa laikam mainās, bet vēl līdzenums un ceļmalās bieži var manīt sabrauktus ķengurus. Brauciens vienmērīgs, bet ilgs un ik pa laikam iesnaudos. Tuvojas vakars un Adelaide. Ilgonis nogriežas no ceļa un tajā pašā laikā es pamodos. Piesaka šofera maiņu un pēc īsa diskusijas es uzstāju, ka braukšu. Blakus man navigēs Anderss. Atļautais ātrums ir 110km/h, bet parasti kopīgi ar abām mašīnām braucam ne vairāk kā 100km/h, lai nepārsniegtu 2,5 apgriezienu. Tā kā meitenes šoreidz aizbrauca garām un mēs neilgi pakavējāmies uz vietas, lai izlīstu no mašīnas. Lai panāktu meitenes sāku braukt uz 110km/h, jo zināju, ka viņas ātrāk nebrauks, jo vienā atpūtas vietā parunāju par ātrumiem ar Agnesi un viņa teica, ka uz tā ātruma esot 2,9 apgriezienu, kas ir par daudz rij vairāk degvielu, bet mūsu mašīnai, tas aizņem tikai 2,7 apgriezienu, kas pēc manām domām daudz nerij, jo iegūst arī vairākus kilometrus, ne tikai notērē degvielu.

Pēc laika iebraucam Adelaidē un sākam navigēties, kur īsti braukt. Anderss izmanto savu planšeti ar mobīlo pieslēgumu un vadās pēc googles kartes. Drīdz vien iebraucam remontu zonā un saka, ka jābrauc pa apvedceļu un Anderss dod jaunu norādi un sekoju tam, drīdz vien ar nokļūstam remontu zonā, kur būvē tiltus un ved pa mazām ielām. Sāku domāt vai maz vispār iebraucām, bet drīz vien veiksmīgi izbraucam cauri labirintiem ar dažām novirzēm un tālākais ceļš jau ir normāls. Tuvojamies norādītajā vietā un redzam pēdējo līkumu un meitenes jau zvana, lai uzzinātu, kur esam un sakam, ka jau manām, kur viņas noparkojušās.

Iebraucu Latviešu biedrības “Daugavas Vanags” teritorijā, kur mūs sagaidīja arī Austrālijas latvieši. Iepazīstināmies un viņi laipni izrādīja savu namu. Jāsaka, ka ļoti patriotiski iekārtota. Kā arī daudzas vēsturiskas liecības ir atrodamas pie sienām. Sagatavoja mums speķa pīrādziņus un citas uzkodas, kā arī dzērienus. Divi latvieši piedāvā kopā 4 guļamvietu pie sevis un nolēmām, ka tur dosies visas meitenes un zēni paliek biedrības namā. Anderss, Ilgonis un es izvēlējāmies palikt biedrības nama lielajā zālē un Emīls izvēlējās gulēt mašīnā, lai no rīta varētu ilgāk pagulēt, jo no rīta lielajā zālē būs Evijas un Ilgoņa prezentācija.

Pārbaudam projektoru, bet viņiem nesen ielika jaunu sistēmu, ka tur ir viss nepieciešams, lai prezentētu un rādītu filmas, bet manu datora signālu negribēja akceptēt un ar tādu aparatūras saslēgumu man pieredze nav bijusi. Nolēmām lietot mazo projektoru.
Sākam taisīties uz gulēšanu, daži iet vēl uz dušu un es nolēmu iet pa taisno gulēt un no rīta nomazgāties, jo drausmīgi nāk miegs un ir ļoti vēls.
Arlabunakti.